2026.gada 30.aprīlī Stāķu pamatskolas 3.klases skolēni brauca uz Valmieru, lai noskatītos Valmieras teātra izrādi Mazais cilvēks. Piedzīvojumi sākās jau it kā pirms izrādes oficiālā sākuma, jo skatītāju zālē trokšņodami un skaļi sarunādamies, haotiski pārvietojoties starp skatītāju rindām un meklējot savas vietas, mūs uzjautrināja divi kungi. Visamizantākais bija tas, ka viens no kungiem iesēdās Ernestam klēpī – tā bija tāda kā svētība.
Jā, bija interesanti, bet viens gan tomēr bija skaidrs, ka kungiem par savu uzvedību vajadzētu padomāt – tā uzvesties teātrī nevar (mēs sapratām, ka izrāde jau ir sākusies).
Mums likās ļoti interesanta režisora doma, proti, cirka mākslinieku priekšnesumu mijiedarbība ar mazā Maksīša pārdomām, centieniem, pienākumiem cirkā, piedzīvojumiem. Mazais zēns, izmantojot savu mazo augumu, palīdzēja triku organizēšanā, pārvietojot priekšmetus un aksesuārus tā, ka to īpašnieki neko nemana. Vai tas ir godīgi? Mēs, diskusijā pēc izrādes noskatīšanās, nespējām nonākt pie vienprātības.
Mums ļoti patika režisora iecere parādīt, ka mākslinieki uz skatuves dara savu darbiņu (dejo ar lentām, dzied, rāda trikus, jokojās utt.), bet viņu ikdienu piepilda gluži cilvēciskas lietas – pārdzīvojumi, draudzība, bailes būt nesaprastam, tikšanās, mīlestība.
Izrāde ir arī par drosmi, neatlaidību, centību, izpalīdzību, uzticību – šīs īpašības ir jāiegūst savā īpašumā. Un nevis jāpalūdz, lai kāds uzdāvina dzimšanas dienā, vai vecāki nopērk veikalā, bet pašam sevī tās ir jāieaudzina. Bez šīm īpašībām mūsu sapņi var palikt nepiepildīti.
Uz sapņu piepildījumiem mūs mudina arī programma Latvijas skolas soma, jo biļetes uz izrādi Mazais cilvēks tika atmaksātas no iepriekš minētās programmas.
3.klases audzinātāja Inese Bodunova







