2025. gada 14. oktobrī 3. klases skolēni devās uz Duntes muižu, lai klātienē pārliecinātos, vai klasē lasītie stāsti par barona Minhauzena piedzīvojumiem ir patiesība.
Ieejot pa Duntes muižas durvīm, nonācām citā pasaulē, proti, Minhauzena pasaulē.
Pasaulē, kur naudu glabā kokos, kur briedim no pieres slejas ķiršu koks, kur maijam ir 32 dienas (to vēsta pat kalendārs), kur pīles sarindojušās uz viena striķa, dodās savā pēdējā lidojumā, kur akla mežacūka uzrok rožu dobes, kur pulksteņa rādītāji soļo pretējā virzienā, un visi muižas viesi kļūst jaunāki (loģisks secinājums) ...
Klausoties gides Ineses stāstījumā, sapratām, ka Minhauzens bija ļoti praktisks cilvēks. Viņš ar gudru ziņu apņēma par sievu meiteni ar zemu frizūru (ja kāds nav lietas kursā, tādas frizūras bija meitenēm no nevisai bagātām ģimenēm) – tātad Jakobīne (tieši tā sauca barona sievu) nebija liela naudas tērētāja. Minhauzens nekļūdījās – Jakobīne tiešām bija taupīga.
Minhauzena attapībai un spējai zibenīgi reaģēt nav robežu. Tas virmo no katra viņa piedzīvojuma. Ja tā var nosaukt tos notikumus, kuros mūsu šodienas varonis sevi „iemeta”. Minhauzens prata izķepuroties no jebkādām nepatikšanām. Piemēram, izvilkt sevi aiz matiem no purva. Kurš vēl uz kaut ko tādu ir spējīgs?
Nodarbības gaitā noskatījāmies arī multiplikācijas filmu par Minhauzenu, kā arī, atsaucot atmiņā visu šodien dzirdēto, salikām krustvārdu mīklu.
Noslēgumā, izvērtējot visus faktus, secinājām, ka Minhauzens nebūt nav nekāds melis, kā viņu kļūdaini mēdz dēvēt ļaudis, kuri viņu ir iepazinuši virspusēji – garām skrienot. Mums Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (1720–1797) kļuva par vienu no mums, tā sakot „viņš ir savējais”. To mēs nesakām tādēļ, ka kļuvām par vienu stundu un 13 minūtēm jaunāki (atceraties par pulksteni, kura rādītāji skrien citā virzienā).
Mēs, apskaujot šodienas gidi Inesi, aizverot aiz sevis muižas durvis un veltot atvadu skatienu medīgajam Duntes muižas peļu junkuram (viņš gan bija ļoti aizņemts, jo nodevās rotaļām ar tikko noķertu varena izmēra peli, bet varbūt tā bija pat žurka), sapratām, ka esam kļuvuši bagātāki, drosmīgāki un attapīgāki. Un turpmāk pamazām rausim nost sarūsējušās atslēgas tiem krātiņiem, kuros esam ieslodzījuši savus fantāziju tēlus (bet varbūt šajos krātiņos pat neviens nedzīvo). Mācīsim viņiem būt brīviem!
Paldies kultūrizglītības programmai “Latvijas skolas soma” par iespēju pabūt Duntes muižā un piedalīties muzejpedagoģiskajā nodarbībā “Barons Minhauzens Duntes muižā”.
3. klases audzinātāja Inese Bodunova
