No 29. septembra līdz 6. oktobrim skolēnu grupa – Artūrs Paramonovs, Atis Dreimanis, Alise Rubene, Matīss Akmentiņš, Nikola Svidricka un skolotājas Ligita Lapsa un Sanita Dreimane mobilitātes Erasmus Plus ietvaros, bija skolēnu grupas mobilitātē Sardīnijā. No lidostas Sardīnijā, izbraucot neskaitāmus līkumus, grupa tika nogādāta uz nelielu pilsētiņu Tempio Pausania, kur iepazinās ar vācu grupas skolēniem pie kopīga vakariņu galda, komunikācija notika angļu valodā, tādā veidā mazinot valodas barjeru starp skolēniem un pieaugušajiem.
Pirmdienas rīts sākās ar vietējās skolas apmeklēšanu, lekciju par skolas sistēmu Sardīnijas salā un itāļu sarunvalodas pamatiem, pēcpusdienā devāmies aplūkot Nuraghe Majori, kas kādreiz bija 498m virs jūras līmeņa augsts tornis, kas veidots no sakrautiem granīta akmeņiem, to vienīgais stiprinājums bija zeme un korķa koka mizas pulveris. Pašreiz no torņa palicis vien 3m augstas drupas, kurās mājo sikspārņi vasaras sezonas laikā, arī mums izdevās ieraudzīt daļu no tiem! Atgriežoties mājvietā mūs gaidīja foto orientēšanās pa pilsētu un vakariņas, kurās baudījām dažādas picas.
Otrdien no rīta devāmies uz skolu, šoreiz ielūkojāmies skolēnu dzīvē, kuri ikdienā apgūst padziļinātu mākslas kursu, paši izmēģinājām veidot ar mālu un darboties Photoshop, aplūkojām dažādas IT tehnoloģiju iespējas mākslā, ar to mūsu radošā darbība nebeidzās, pēcpusdienā mūs apciemoja un pastas pagatavošanas meistarklasi novadīja šefpavāre no kāda itāļu restorāna, kura savu biznesu aizsāka tieši ar mājās gatavotas pastas tirdzniecību. Skolēniem bija iespēja pašiem pagatavot dažāda veida pastas, kuras vēlāk arī tika pagatavotas vakariņās, viņi atzina, ka varēs arī mājās atkārtot šo meistardarbu un iemācīt vecākus.
Trešdiena bija vispiesātinātākā diena visā nedēļā, pirmais apskates objekts bija netālais muflonu rezervāts. Muflons ir izmirstoša savvaļas aitu suga, tie savvaļā mājo tikai 4 pasaules salās, viena no tām ir Sardīnija, līdz ar to mums bija iespēja aplūkot kā šis dzīvnieks mīt savvaļā. Pēc tam mēs devāmies uz Organica muzeju, kurā savu filozofiju par zaļo domāšanu atspoguļo dažādos mākslas darbos, kurus iekļauj arī āra vidē. Tālāk mūsu ceļš veda tikai augšup, mēs kāpām Mount Limbara trešajā augstākajā virsotnē Sardīnijā un ieturējām tur pusdienas. Skaistā skata apburti, devāmies 4km kāpienā lejā no kalna starp akmeņu krāvumiem, kur nebija ierīkota gājēju taciņa.
Ceturtdien ar smeldzošām kājām devāmies uz skolu, šoreiz bija dots jauns izaicinājums – izgatavot pašiem lūpu balzāmu un roku krēmu, pačukstēšu, ka abiem sastāvs ir visai līdzīgs! Pēc tam devāmies uz blakus ciematu Aggius, kurā apmeklējām Etnogrāfisko muzeju, tā ekspozīcijās aplūkojām, kā agrāk dzīvoja un saimniekoja itāļi, jāatzīst, ka ļoti līdzīgi mums, gan auda audumus, gan pārstrādāja piena produktus ar pašu izgatavotām ierīcēm, kuras ir tādas pašas kā stelles, kuras pazina arī mūsu senči. Iegriezāmies arī Bandītu muzejā, kura ekspozīcijās bija dažnedažādi ieroči un liecības par noziedzniekiem un to nodarījumiem pagājušajos gadsimtos.
Piektdienas rīta cēliens, kā ierasts, bija skolā. Lekciju vadīja Turīnas universitātes profesore, viņa stāstīja un lika aizdomāties par cilvēka personību, par to, ka katrs ir individualitāte un redz pasauli pavisam citādāk, ka ir jārespektē citādais, kas nes dažādību un krāsas mūsu ikdienā. Pēc lekcijas devāmies uz blakus ciemu Luras, kur aplūkojām 4000 gadus vecu olīvkoku, tas ir vecākais olīvkoks mūsu kontinentā, par pārsteigumu, tas vēl aiz vien ražo olīvas, tiesa, tās vairs nav tik produktīvas un rūpniecībā izmantojamas, kā jaunāku koku ražotās olīvas.
Vakarā mūs gaidīja noslēguma pasākums, kurā baudījām sardīniešu gardumus, kurus bija sagādājuši skolēnu vecvecāki, nacionālo mūziku un dejas, ko atskaņoja viņu kultūras kopas dalībnieki, kā arī apguvām dažus jaunus deju soļus. Šķiršanās no jauniegūtajiem draugiem bija emociju pilna, bet skolēniem ir iespēja arī turpmāk sarakstīties un sazināties sociālajos tīklos, kas arī tika darīts pēc atgriešanās mājās.
Sestdien mēs pavadījām mierīgu dienu pilsētā Olbia, aplūkojot vecpilsētas šaurās ieliņas, karuseļus un blakus esošo ostu un lēnām apkopojām domas par atgriešanos mājās. Svētdien devāmies garā ceļā: no Olbijas uz Minheni, no Minhenes uz Rīgu un no Rīgas uz Stāķiem.
Šis bija neaizmirstams piedzīvojums, kurā mēs ne tikai iepazinām dabas daudzveidību, kultūru un cilvēkus sev apkārt, bet arī paši sevi caur valodas barjerām, šķēršļu pārvarēšanu, ikdienas rutīnas pārmaiņām. Tas bija lieliski!
Ligita Lapsa, Sanita Dreimane
Matīss: Pa visu nedēļu Itālijā es redzēju daudz ko, bet visvairāk man iepatikās kalni, kuros kāpām un šaurās ielas. Es uzzināju, ka Sardīnija ir salas nosaukums, jo pirms tam es domāju, ka tā ir viena pilsēta. Tas mani šokēja. Vēl es uzzināju ka salai ir savs karogs, kas nav līdzīgs Itālijas karogam. Es iemācījos pateikt itāliski, cik man ir gadu Itāļu valodā un kā mani sauc. Vēl es iemācījos taisīt makaronus, kas mani iepriecināja. Es ceru ka makaronu gatavošana man noderēs kādā no darbiem ar mammu virtuvē, un es ceru, ka es spēšu iemācīt maniem brāļiem arī.
Alise: Viena no lietām, ko es redzēju, bija lieli kalni, daudz skaistu ainavu. Protams arī augļu koki, kuros auga laimi, citroni utt. Viena no interesantākajām lietām bija tas, ka nebija daudz putnu. Pamanīju, ka ceļi bija šauri, mājas cieši viena pie otras, bet ne vienmēr, jo ēkas atradās arī augstāk kalnā. Dažās vietās ceļi bija stāvi, bet skats ļoti skaists, jo īpaši no kalna virsotnes. Pēc kāpšanas kalnos būs vieglāk pārvarēt grūtības un jebkādus laika apstākļus. Es nedaudz iepazinu sardīniešu kultūra, dziesmas un deju soļus. Uzzināju, kā viņi veido skulptūru dizainu mākslas skolā. Arī to, kā izskatās viņu skola un kā notiek mācības. Es iemācījos vairāk sarunāties un sadarboties ar citiem nepazīstamiem cilvēkiem, arī nedaudz itāļu valodu un pastas pagatavošanas iemaņas. Tagad zināšu, kā tur ir pieņemts uzvesties, un tas man noderēs, ja vēl kādu reizi tur atgriezīšos.
Atis: Es uzzināju to ka Sardīnija ir ļoti slavena sala ar korķiem un ļoti labiem dziedātājiem. Tas, kas man patika, ko es redzēju, bija augļu koki un kalni. Es iemācījos ļoti daudz, bet viena no lietām, ko iemācījos bīja, kā taisīt lūpu balzāmu. Es ieguvu jaunas zināšanas, kas man var noderēt ikdienā vai arī tad, kad es varbūt kādu dienu došos atpakaļ uz Itālīju.
Nikola: Šajā Erasmus projektā es redzēju ļoti skaistus kalnus, palmas un kaktusus. Sajūta bija, ka esmu kaut kādos džungļos. Es uzzināju ka itāļiem ir ļoti garšīgs saldējums un iemācījos ļoti daudzus itāļu vārdus. Mans iegūtais ir visa mana šī brauciena pieredze, kas man turpmāk noderēs, ja man būs iespēja vēlreiz doties uz Sardīniju es nebūšu pilnīgā neziņā. Kur? Kas? Kā? Man būs draugi no Sardīnijas, kurus es pazīstu un kuriem varēšu paprasīt nepieciešamo informāciju.
Artūrs: Sardīnija ir zeme, no kuras esmu ieguvis daudz jauna gan izglītojošā, gan kultūras ziņā. Sardīnijā es redzēju daudz jauna, kā arī to, ko latvietis var tikai izsapņot. Viena no lietām, ko es redzēju, bija salas kalni un visas mājas, kas atradās uz tiem. Vēl es redzēju pasaulē retāko olīvkoku, skaisto Sardīnijas arhitektūru, kā arī tās kultūru un tradīcijas. No Sardīnijas esmu uzzinājis daudz ko, piemēram, kā sardīnieši agrāk dzīvoja. Pārsteidzošākais bija tas, ka viņu senā dzīvošana ir identiska senlatviešu dzīvesveidam. Otra lieta, kas mani pārsteidza, ir tā, ka vīriešu tradicionālais apģērbs izskatās kā meiteņu svārciņi. Pēdējā lieta, par ko vēlos pastāstīt, ir tā, ka no Sardīnijas nākotnē varēšu izmantot trīs lietas. Pirmā lieta, ko man sardīnieši iemācīja, ir, kā pagatavot sardīniešu pastu un citus saldos un sāļos ēdienus. Otrā lieta ir, ko vajag ņemt vērā, kad kāp augšā kalnos vai kalniem līdzīgās vietās. Un trešā lieta ir tā vēsture, ko esmu iemācījies, ko uzskatu, ka varēšu kaut kur izmantot.
Galerija: ŠEIT
