2016.gada 3.oktobrī mēs- Stāķu pamatskolas 6. klase skolēni un audzinātāja, līdzņemot skolas pavārītes sagādāto pusdienu cienastiņu, devāmies ekskursijā uz Gaujienu. Pa ceļam piestājām Gulbenē, kur mūs gaidīja gids Dailis Kadilis.
Viņš bija paņēmis līdzi gan malku, gan lielo katlu zupas vārīšanai. Tagad tiešām bijām gatavi braucienam uz Gaujienu. Daudzi autobusā klausījās mūziku, spēlējās ar telefoniem un sarunājās. Pirmā pieturvieta mums bija Apes novada Virešu pagastā, kur mēs gājām apskatīt Vizlas upes ieteku Gaujā pa Vizlas dabas taku. Tur bija daudz tādi kā mazi ūdenskritumiņi, kas bija tik skaisti. Tur bija trepes, pa kurām ejot, lai būtu interesantāk, es izskaitīju pakāpienus. Sanāca 23 pakāpieni. Taka mūs veda pa kalniem augšā un lejā. Tur arī bija tāds liels akmens kā cietoksnis, kurā nevar tikt iekšā, jo drošības pēc mēs nedrīkstējām uz tā kāpt. Un ja nu mēs jau ekskursijas sākumā iekristu ūdenī? Upē mēs redzējām 3 vai 4 baltas pīles,kas izskatījās kā gulbji, bet tikai mazāki, kas bija atnākušas papeldēties no kādas mājas. Pārbraucot pāri Gaujai, mēs apskatījām upi no otras puses, dodoties pa Randatu taku. Randatu klintis ir augstākās dolomītu klintis Latvijā, kas paceļas 25 metru augstumā virs Gaujas. Mēs braucām tālāk uz Gaujienu, kur apskatījāmies Gaujienas vecās pilsdrupas un pili, kur pašlaik ir skola. Iekšā mēs negājām, bet apskatījām ārpusi, jo skolēniem notika stundas. Aiz pils bija tāds stāvs kalns ar trepītēm, pa kuru mēs devāmies lejā uz dīķīti, kam vidū bija maza saliņa. Uz tās cilvēki var uzkāpt, jo pāri sniedzas tiltiņš. Mēs visi gājām pāri. Netālu no dīķīša atrodas komponista Jāzepa Vītola muzejs “Anniņas”. Apkārtne bija skaisti sakopta. Kāpjot atpakaļ kalnā, redzējām tādu palielu laukumu, kur bija tāds kā labirints un daudz, daudz puķes. Tur bija tik daudz skaistu vietu, kur nofotogrāfēties. Mēs apstājāmies mežmalā, kur pašu spēkiem iekūrām ugunskuru, vārījām zupu un tēju. Kamēr zupa vārījās, mēs spēlējām spēles.Visi bija draudzīgi un ar visu apmierināti, jo tiešām bija ļoti jauki un jautri.Tālāk gids Dailis mūs aizveda uz pasakaini skaistu vietu netālu no Igaunijas robežas- Kalamecu-Markuzu gravām. Lai izbaudītu skaistumu, mums bija jāiet pa kalniem, jākāpj pāri visādiem kokiem un akmeņiem. Pāri gravai gulēja liels koks, kam bija ļoti lielas saknes. Lai tiktu gravas otrā pusē, mēs gājām tam pāri. Bija nedaudz bailīgi, bet forši. Tur tiešām skaistu vietu netrūka. Šķērsot pļavu bija grūti, ceļā visi klupām un kritām, jo tur bija daudzas mazas bedrītes, kuras nevarēja redzēt, jo zāle nebija nopļauta. Nelielam grāvītim pāri sniedzās koks. Lai tiktu tam pāri, Dailis un šoferis Jānis novilka virvi, kas mums noderēja kā margas. Braucot atpakaļ uz mājām, mēs, protams, apmeklējām veikalu. Kā parasti!!.Mums par šo ekskursiju jāsaka milzīgs paldies mūsu skolotājai, gidam un protams šoferītim. Tā bija tiešām brīnišķīga diena!
Savukārt, 12.oktobrī mēs devāmies velobraucienā pa Stradu pagastu. Šis brauciens bija saistīts ar eTwinning projektu, kurā šogad piedalāmies. Projekts paredz apskatīt savu pagastu, izveidojot dažādus tūrisma maršrutus. Braucienā mūs pavadīja sporta skolotāja Aina un klases audzinātāja Ilze. Braucot virzienā uz Gulbeni, mēs apmeklējām mājas siera ražotni ''Pakalnieši". Saimniece Ineta Dambrova mums pastāstīja un parādīja, kā viņi gatavo mājas sieru un siera bunbiņas. SIA “Pakalnieši tiek gatavotas apmēram 20 siera šķirnes- gan tradicionālais siers ar ķimenēm, gan linsēklām un ķiplokiem, gan ar burkāniem, baziliku un dillēm, gan rozīnēm, aprikozēm un plūmēm. Saimniece mums bija sagatavojusi sierus degustēšanai. Mūsu gaumes bija atšķirīgas. Man, piemēram, garšoja visi sāļie sieri, bet daudzi citi mielojās ar saldajiem sieriem. Skolotājām ļoti garšoja siera bumbiņas. Pēc degustācijas mēs pateicām paldies un devāmies tālāk. Aizmirsu piebilst, saimniecībā “Pakalnieši” ir liels, skaists melns suns, kas ir ļoti draudzīgs un mīl spēlēties ar bērniem. Visiem viņš ļoti patika! Braucot caur Gulbeni, mēs devāmies uz Stradiem, ko ikdienā sauc par Palienu. Pa ceļam zem tilta pār Krustalīci mēs atradām geocaching slēpni, kur atstājām savus autogrāfus. Pa zemes ceļu mēs aizbraucām līdz krāsns podiņu ražotnei “Samiņi”, apmeklējām piemiņas vietu nacionālajiem partizāniem “Sūniņas”. Pa ceļam mēs pārvarējām dažādas grūtības, ar ko pašiem nācās tikt galā gan uzliekot nokritušās ķēdes, gan saslapinot kājas peļķēs. Caur Stāķu mazdārziņiem nonācām atpakaļ skolā, kur mūs gaidīja siltas pusdienas. Bijām noguruši, bet priecīgi. Jauki, ka bijā draudzīgi un neviens nekašķējās. Paldies draugiem, radiem un skolotājām par aizdotajiem velosipēdiem. Paldies sporta skolotājai Ainai, kas mūs izveda pa šo maršrutu un mācīja, kā braukt grupā. Paldies skolotājai Ilzei par uzticēšanos, ka mēs protam būt forši. Milzīgs jums paldies! Mēs esam gatavi jauniem izaicinājumiem!
Attēli: http://www.stakuskola.lv/index.php/ct-menu-item-21
Dace Guste
Stāķu pamatskolas 6.klases skolniece